„Deja ir vienreizības māksla, kur katrs ir solists un katrs – pamanāms. Un vēl – deja ir stipro, jautro un izturīgo daļa. Visās paaudzēs. Un kā nu kurš apkalts – dzelzs, tērauda, sidraba vai zelta pakaviem – viņa paša, viņa darba, viņa izvēles ziņā. Vien deja priekšā – kā ziedošs, rasas sidrabā mirdzošs un neskarts lauks” (Dejotājs un baleta kritiķis Ēriks Tivums-Fromholds).

Veco ļaužu 5 deju kopas sevi piesaka 1955. gadā gan Daugavas stadionā, kur deju svētki notiek pirmo reizi, gan Mežaparkā, kur tapusi Lielā estrāde. Ar Jēkaba Ķibura deju “Muškadrilli” seniori sāk rakstīt savu nodaļu Deju svētku vēsturē.

1960. gadā Deju svētkos piedalās jau 11 veco ļaužu deju kopas. Dejotāju – senioru kolektīvu skatē pirmo vietu ieguva madonieši, otro - Valkas rajona Vāles ciema dejotāji, trešie - cēsinieki un bērzgalieši no Rēzeknes rajona.

1965. gadā uz Rīgu dodas 20 labākās veco ļaužu deju kopas. Gan stadionā, gan Mežaparka estrādē viņu priekšnesumā tiek izdejotas dejas – “Skatieties, jauni ļaudis” (hor. Vilis Ozols) un “Sarma” (hor. Milda Lasmane). Abas dejas veltītas senioru dejotājiem. Milda Lasmane šajos svētkos ir Goda virsvadītāja šīm dejām.

1970. gadā Rīgā 20 veco ļaužu deju kopas izdejo “Atvasaru” un “Klabdanci”, horeogrāfs - Vilis Ozols, viņš arī ir deju virsvadītājs.

1975. gadā Deju svētkos piedalās tikai 10 veco ļaužu deju kopas. horiogrāfa Ulda Žagatas vadībā tiek dejota latviešu deju virkne – “Jandāliņš”, “Plaukstiņpolka", “Gailītis” un “Sudmaliņas”.

1980. gads ir veco ļaužu deju kolektīvu zvaigžņu stunda. Žūrija noskatās 50 senioru deju kolektīvu sniegumu (savukārt vidējās paaudzes deju kolektīvu ir tikai 18). Rīgā tiek dejots “Klabdancis” un “Atvadu kadriļa” kopā ar bērniem no deju kolektīva “Zelta sietiņš”.

1985. gadā Rīgā piedalās 20 veco ļaužu kolektīvi, izdejo “Muškadrilli” virsvadītāja Viļa Ozola vadībā.

1990. gadā no 42 Latvijas veco ļaužu deju kolektīviem svētkos piedalās 40. Vidējās paaudzes kolektīvu skaits ir krietni apsteidzis savus vecākos kolēģus un viņu ir - 150.

Divdesmit septiņi no tiem piedalās Vispārējos deju svētkos.

1993. gadā seniori dejo Ilzes Mažānes “Dīdekli”.

1998. gadā svētkos piedalās 28 vecākās paaudzes deju kolektīvi. Skatītājiem tiek parādīts Ilzes Mažānes  “Valcis ar brīvo kāju” un “Tupu, tupu, rāpu, rāpu”. Pirmo reizi viņiem ir pašiem savs koncerts Vērmanes dārzā.

2003. gadā svētkos piedalās 30 senioru deju kolektīvi (600 dalībnieki). Doma laukumā kopā ar senioru koriem ir arī savs koncerts – mākslinieciskais virsvadītājs Ojārs Grasis. Šeit pirmo reizi tiek lietots pasaulē pieņemtais vecākā gadagājuma cilvēku pagodinājums – seniors.

2008. gadā svētkos piedalās 47 senioru deju kolektīvi. Atkal Doma laukuma koncertā senioru koru izpildījumā skan dziesmas un senioru deju kolektīvi izdanco mīļas dejas – gan nopietnas, gan amizantas.

2013. gadā svētkos piedalās 59 senioru deju kolektīvi. Šoreiz senioru koru un deju kolektīvu koncerts notiek Ķīpsalas hallē.

1995. gadā senioru deju kolektīvi uzsāk patstāvīgas aktivitātes, rīkojot salidojumus, ik gadu citā Latvijas pilsētā vai novadā. Viss sākās  Saulkrastos, tad  sekoja Salacgrīva, Madona, Ventspils, Ogre, Ludza, Limbaži, Kandava, Cēsis, Talsi, Jēkabpils, Saldus, Eleja, Kuldīga, Ikšķile, Saulkrasti.

XI  Deju svētkiem tapa savs svētku logo (simbols, zīme) – mākslinieka Mārtiņa Vilkārša veidotais pakavs. Pakavs ir brīnišķīga zīme. Latvju dainās saka:

​

Dzelza mans tēvis bija,

Tēraudiņa māmuliņa.

Mēs, bērniņi salasīti

No veciem pakaviem.

​